Pētījumu veic Potsdamas universitāte un Helmholca Ģeoloģijas zinātņu centrs.
Dzīve uz planētas Zeme ir aizraujoša pasaule, ko pēta ģeologi visā pasaulē. Pēdējos mēnešos ir ziņots par atklājumiem, kas var kļūt par pagrieziena punktu mūsu izpratnē par mūsu planētu. Ir iegūti dati par to, kā ūdens nonāk Zemes mantijā.
Šajā procesā tika atzīta olivīna — minerāla, kas izplatīts gan okeāna, gan kontinentālajās plātnēs — izšķirošā loma. Potsdamas Universitātes un Helmholca Ģeoloģijas zinātņu centra pētnieki veica novatoriskus mērījumus šajā jomā , parādot, ka tikai visvecākās un ātrākās okeāna plātnes spēj pārnest ūdeni Zemes mantijas dziļumos, pateicoties olivīna unikālajām siltuma vadīšanas īpašībām.
Jauni jautājumi par ūdens krājumiem Zemes dzīlēs
Šie jaunie dati ir izvirzījuši jaunu jautājumu par ūdens uzglabāšanu Zemes dzīlēs. Pirmkārt, jāatzīmē, ka olivīns, par kuru ir runa, ir dominējošais minerāls Zemes augšējā mantijā un ir sastopams arī okeāna litosfērā, veidojot aptuveni 80 % tās struktūras.
Pētījumi liecina, ka olivīna siltuma pārneses īpašības ir izšķirošas, lai noteiktu, vai ūdeni saturošie minerāli tiek transportēti dziļi mantijā.
Pēc atklājuma, ka tikai noteiktas tektoniskās plātnes spēj transportēt ūdeni dziļi mantijā, mantijas pārejas zona (MPZ), kas atrodas 410–660 kilometru dziļumā zem Zemes virsmas, tagad tiek uzskatīta par milzīgu ūdens rezervuāru, kas potenciāli satur vairāk ūdens nekā visi Zemes okeāni kopā. Izpratne par to, kā ūdens sasniedz šo zonu, ir ļoti svarīga, lai saprastu Zemes hidrologisko ciklu un tā ietekmi uz mantijas dinamiku.
