Tas nav obligāti kaut kas negatīvs, bet var atspoguļot personības iezīmes vai emocionālo stāvokli.
Pastāvīga vienas un tās pašas vietas izvēle uz dīvāna mājās ir uzvedība, kas, nebūdama nejauša, var atklāt dziļus aspektus mūsu personības un emocionālā stāvokļa. Psihologu-biheivioristu uzskatā šī tendence ir saistīta ar psiholoģiskiem mehānismiem, kas saistīti ar stabilitātes, kontroles un emocionālā komforta meklējumiem. Lai gan daudziem tas ir vienkārši automātisks ieradums, citiem tas var būt sarežģītākas vajadzības pēc kārtības, struktūras vai pat nemiera izpausme.
Šāda uzvedība, kas novērojama daudzās Latvijas mājās, ir piesaistījusi ekoloģiskās psiholoģijas speciālistu uzmanību, kuri skaidro, ka ikdienas telpas kļūst par mūsu identitātes turpinājumu . „Kad cilvēks pastāvīgi izvēlas vienu un to pašu vietu uz dīvāna, viņš veido mikrorutīnu, kas nodrošina paredzamības un drošības sajūtu,” skaidro eksperti. Šādu uzvedību var interpretēt no dažādiem viedokļiem: no vienkāršas fiziskas preferences līdz dziļāku psiholoģisku modeļu izpausmei, kas saistīti ar cilvēka teritorialitāti vai vajadzību kontrolēt savu tiešo apkārtējo vidi.
Jaunākie pētījumi uzvedības psiholoģijas jomā liecina, ka telpiskās ieradumi daudziem cilvēkiem kalpo kā emocionālas enkuras, īpaši sociālajā kontekstā, kur nenoteiktība un pastāvīgas izmaiņas rada paaugstinātu trauksmes līmeni. Šis fenomens, lai gan šķiet triviāls, var izgaismot to, kā cilvēki tiek galā ar savu vajadzību pēc stabilitātes arvien neparedzamākā pasaulē.
Psiholoģiskās interpretācijas
Viens no visizplatītākajiem šādas uzvedības skaidrojumiem ir vēlme pēc kontroles un stabilitātes apkārtējā vidē . „Fiksētas pozīcijas saglabāšana ierastajās vietās, piemēram, uz dīvāna, rada sajūtu par paredzamu kārtību pasaulē, kas bieži vien ir ārpus mūsu kontroles,” — saka Marija Rodrigesa, psiholoģe, kas specializējas uz ierasto uzvedību. Šī tendence parasti ir izteiktāka cilvēkiem ar perfekcionisma iezīmēm vai tiem, kuri ir piedzīvojuši emocionālu vai dzīves nestabilitāti.
No otras puses, šādu uzvedību var interpretēt vienkārši kā ieradumu vai automātisku rīcību, kas izveidojusies laika gaitā . Cilvēka smadzenes mēdz taupīt enerģiju, izveidojot noteiktus modeļus, un vienas un tās pašas vietas izvēle var būt vienkārši rezultāts atkārtotas izvēles, kurai nav obligāti dziļa psiholoģiska nozīme. “Mūsu smadzenes rada mentālas birkas ikdienas lēmumiem, ļaujot mums sadalīt kognitīvos resursus sarežģītākām uzdevumiem,” skaidro neirobiologi.
Teritoriālās piederības koncepcija arī spēlē svarīgu lomu šajā fenomenā. No evolūcijas viedokļa cilvēki, tāpat kā daudzas citas sugas, ir tendēti radīt un aizsargāt telpas, kuras uzskata par savām . Mājas kontekstā tas nozīmē personīgo zonu nošķiršanu kopējās telpās. „Tas ir primitīvs veids, kā izveidot hierarhijas un noteikt telpiskās robežas,” norāda evolūcijas psiholoģijas speciālisti.
Interesants aspekts šādai uzvedībai ir emocionālā saikne, kas var veidoties ar noteiktām telpām. Cilvēki bieži saista noteiktas vietas ar emocionāliem stāvokļiem vai noteiktiem atmiņām, apzināti vai neapzināti. „Šis konkrētais dīvāna stūris var asociēties ar atpūtas, drošības vai baudas brīžiem, piemēram, ar mīļākās filmas skatīšanos vai sarunām ar tuviniekiem,” skaidro Antonio Lopess, psihoterapeits, kas specializējas ikdienas uzvedībā.
Konkrētākos gadījumos pastāvīga vēlme vienmēr ieņemt vienu un to pašu vietu var liecināt par noteiktu kognitīvo rigiditāti vai grūtībām pielāgoties izmaiņām. Šī īpašība biežāk sastopama cilvēkiem, kuri ir nosliece uz trauksmi vai obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. Šādiem cilvēkiem vietas maiņa var izraisīt ievērojamu diskomfortu, jo tas traucē ierasto dzīvesveidu, kas nodrošina viņiem psiholoģisko drošību. Tomēr speciālisti uzsver, ka vairumā gadījumu šāda uzvedība ir normāla un nav iemesls satraukumam. „Tikai tad, ja tas būtiski traucē dzīves svarīgo elastīgumu vai rada ievērojamu diskomfortu, to var uzskatīt par problēmu,” skaidro konsultējošie klīniskie psihologi.
Kad tas var liecināt par slēptu problēmu?
Lai gan šāda uzvedība kopumā ir nekaitīga, ir daži pazīmes, kas var liecināt, ka ieradums vienmēr sēdēt vienā un tajā pašā vietā atspoguļo stingrākus modeļus, kam nepieciešama uzmanība . Tie ietver pārmērīgu trauksmi, kad cita persona ieņem „mūsu vietu”, nespēju gūt baudu no darbības, ja tā nenotiek mūsu ierastajā vietā, vai šīs vajadzības izplatīšanos uz dažādiem kontekstiem ārpus mājas. Eksperti norāda, ka, ja šāda uzvedība ir saistīta ar ievērojamu diskomfortu, kas rodas no nepieciešamības mainīties , tā var būt daļa no plašāka uzvedības stingrības modeļa, kas prasa profesionālu izvērtēšanu.
“Adaptīvā elastība ir svarīgs psihiskās veselības rādītājs,” saka doktors Havjers Martiness, psihiatrs La Pasas Universitātes slimnīcā Madridē. Svarīgi atzīmēt, ka šie modeļi var pastiprināties stresa vai nenoteiktības periodos. „COVID-19 pandēmijas laikā mēs novērojām ievērojamu gadījumu skaita pieaugumu, kas saistīti ar personīgās telpas un ikdienas ieradumu kontroli,” skaidro psihologi, kuri pētīja krīzes psiholoģiskās sekas veselības aprūpes jomā.
Lai gan šāda uzvedība reti prasa iejaukšanos, daži cilvēki var justies neērti savas vai tuvinieku stingrības dēļ. Psihologi iesaka vairākus vienkāršus vingrinājumus, lai attīstītu lielāku elastību ikdienas telpiskajos ieradumos . “Noderīgs vingrinājums ir laiku pa laikam apzināti mainīt atrašanās vietu, novērojot, kādas sajūtas tas izraisa,” iesaka klīniskā psiholoģe Elena Fernandeza.
„Runa nav par to, lai piespiestu sevi atteikties no pamatotām vēlmēm, bet gan par to, lai šīs vēlmes nepadarītu par stingrām vajadzībām, kas ierobežo mūsu spēju pielāgoties.” Citi ieteikumi ietver pārdomas par šo vēlmju cēloņiem (fiziskais komforts? emocionāla saistība? ieradums?) un nelielu izmaiņu ieviešanu citās ikdienas darbībās, lai attīstītu kognitīvo elastību un neiecietību pret nenoteiktību — prasmes, kuras psihologi uzskata par nepieciešamām emocionālajai labklājībai mūsdienu pasaulē.
Galu galā, pastāvīga sēdēšana vienā un tajā pašā vietā uz dīvāna var atklāt interesantus aspektus mūsu attiecībās ar telpu, rutīnu un vajadzību pēc kontroles. Tāpat kā daudzas citas ikdienas ieradumi, tas dod mums iespēju redzēt plašākas mūsu personības un emocionālo vajadzību iezīmes. Tas ne vienmēr nozīmē problēmu vai priekšrocību, bet vienkārši vēl vienu iezīmi mūsu unikālajā veidā eksistēt šajā pasaulē.
